Nekad nekas tāds nav bijis, un te nu atkal! Šveicē bardaks!
Trīs reizes mūsu draugs Šveices vācu valodā jautāja, vai ar dienas karti nav atlaides vilcienam augšup. Trīs reizes viņam atbildēja, ka nav.
Man paveicās. Es gandrīz vienmēr varu vienkārši ņemt un uzspļaut tēriņiem. Īpaši, ja esmu ceļojumā un gribu kaifot. Ne visiem tāda lafa. Un arī man tā ir tikai pēdējos piecos gados. Pirms tam es daudz ko nevarēju atļauties un monētas tērēju apdomīgi.
Bet lūk šajā gadījumā es mierīgi nopirku biļeti un devos augšup. Mēs bijām četri, un trīs no mums mauca viskiju no kakliņa. Es pret alkoholu izturos diezgan mierīgi (visās nozīmēs). Tiesa, apskaužu to cilvēku zirga veselību, kuri var buhāt un nākamajā dienā turpināt tusēt. Bet vēl mani besī lūk kas. Mans tētis, kurš zina, ka es praktiski nedzeru, katru reizi, kad pats aizmet aiz apkakles, piedāvā arī man. It kā kaut kas pēkšņi būtu mainījies pēdējā mēneša laikā!
Vilciens ātri iebrauca tunelī, un tālākais ceļš ritēja tumsā. Vilciena grīda bija slīpa tādā neticamā leņķī. Tik ļoti, ka pat stāvēšana uz tās prasīja pūles, nemaz nerunājot par staigāšanu. Tomēr iet mums nebija vajadzības: mūsu vagons bija tukšs, un arī pārējie kopumā tāpat. Ja atceraties, pirms pāris nedēļām es aprakstīju funikulieri Štoosā. Tur grīda bija peldoša, lai vienmēr atrastos horizontāli. Vilcienā, droši vien, kaut ko tādu darīt nav ekonomiski lietderīgi.
Ceļā augšup bija tikai viena pietura uz piecām minūtēm. Konduktori mums ieteica aiziet pie loga, uzmest aci ledājam. Mēs to steidzīgi arī izdarījām. Neirotiķi, ko tur daudz - negribējām palikt klints iekšienē salā un bez transporta. Ledāju īsti redzēt nevarēja. Stiprā migla ļāva noprast vien to, ka apkārt ir sniegotas nogāzes, bet maz ko citu.
Pēc pusstundiņas zobratu dzelzceļa sastāvs ieradās galerijā Jungfraujohas kalna iekšienē. Telpā bija tik daudz aziātu, ka šķita, it kā mēs būtu stacijā Honkongā. Patiesībā gan šī ir visaugstāk kalnos esošā dzelzceļa stacija Eiropā - 3454 m.
Kas tad tur ir?